Kādā Ziemassvētku vakarā un ne tikai jebkurā vietā, bet Bruklinā kāds izskatīgs, graciozi uzbūvēts jauneklis pievērsa uzmanību sievietei, kura izskatījās tik vientuļa. Viņa sēdēja uz soliņa un likās apmaldījusies. Viņš apstājās divus soļus no viņas un, pagriezies pret okeānu, minūti vai divas paskatījās uz priekšu, it kā tur būtu kaut kas viņa uzmanības vērts, tad pagriezās, viņu skatieni sastapās, viņš pasmaidīja un sacīja:
– Ir jau tik vēls, un jūs joprojām esat uz ielas.
«Es aizgāju no mājām,» sieviete uzreiz neatbildēja.
– Tā ir patiesība?
«Būtu labi, ja tā nebūtu taisnība,» viņa atbildēja, nepaceļot acis.
Vīrietis piegāja klāt un ar lielu ziņkāri paskatījās uz viņu, sacīja:
«Es nesaskatu nekādas lielas problēmas faktā, ka tu aizgāji no mājām.»
«Problēma nav tajā, ka es aizbraucu, bet gan tajā, ka esmu neapmierināts.»
– Tātad jūs esat nelaimīgs?
– Par kādu gandarījumu te vispār var runāt? Es vairs neesmu savas mājas saimniece.
– Pastāstiet, kas un kā?
«Es pat nezinu, kāpēc man būtu jābūt atklātai pret jums,» sieviete atbildēja, ieplestām acīm skatoties uz svešinieku. Sākumā viņu pat mulsināja tik tieša sarunas maniere.
– Nu, vienalga. Kas notika?
– Es nezinu, kā runāt par sevi. Labi, es saņemšu drosmi no jūsu zinātkāres un runāšu. Es uzņemos grūtu uzdevumu, jo neesmu pieradis meklēt paziņas uz ielas, bet šeit man ir jābūt atklātam un pat ar cilvēku, kurš mani cieši vēro. Pēdējos gadus es mierīgi dzīvoju vecāku mājā… Vispirms nomira mans tēvs, bet pēc četriem gadiem nomira mana māte. Es joprojām dzīvoju šīs traģēdijas iespaidā. Protams, es jau biju nomierinājusies, atjēgusies un turpināt dzīvot savam priekam. Bet pirms sešiem mēnešiem mans brālis atgriezās ar savu otro sievu. Viņš ir četrus gadus jaunāks par mani, un viņa sieva ir deviņus gadus vecāka par viņu. Viņa ir mantkārīga, sīkumaina, garlaicīga sieviete. Augstprātība, ar kādu viņa demonstrē kļūdainu savas cieņas apziņu, ir nepārspējama. Tā vietā, lai atrunātu sadzīves pienākumus – kas viņai un kas man, vai vismaz ierobežotu viņas pienākumu loku, mēs sākām darīt visas lietas kopā. Bet neatkarīgi no tā, ko es darīju, viss izrādījās nepareizi. Pavisam nesen viņa tieši paziņoja, ka mājā nevar būt divas saimnieces, un paskatījās uz mani tā, it kā es būtu dīvainā. Iedomājies! Es nejūtos vainīgs, ka starp mums nav vienošanās. Un šodien viņai kļuva žulti, un mēs atkal sastrīdējāmies, pareizāk sakot, viņa sāka strīdu, šoreiz par raudzētu ābolu sulu. Jums vajadzēja redzēt, kādu ainu viņa veidoja. Mani pārņēma vēlme pateikt viņai sejā, ka viņa ir alkatīga nejēga, es knapi varēju sevi savaldīt. Padomā tikai par to! Bet viss, kas man bija jādara, bija nošķirt viņas lietas no manējām. Lai citi saka: esmu vainīgs vai nē. Tas ir kaut kas neiedomājams! Īsāk sakot, es aizgāju un nedomāju atgriezties. Šeit viņa stāstīja savas dzīves stāstu.
– Vāc rozes, kamēr tās ir.
– Ko tas nozīmē?
«Ja jūs nepiešķirat lielu nozīmi, tas neko nenozīmēs.»
– Labs padoms. Lūk, kā to piemērot manai problēmai. Es redzu, ka tu mani nesaprati.
«Es saprotu, ka jums ir problēmas ar brāli un viņa sievu.»
– Problēma ir viņu attieksmē pret mani. Žēl, ka brālis uzreiz nostājās sievas pusē un piekrita viņai visā. Tā arī sanāca, ka esmu šeit.
– Pamanīju, ka esi viegli ģērbusies un bez grima.
– Es valkāju vienkāršās kleitas un vispār nelietoju kosmētiku. Es jau esmu pārsniegusi vecumu, lai kāds varētu man patikt.
– ES parūpēšos par jums.
– Es nevēlos, lai par mani rūpējas. Es parūpēšos par sevi.
Pēc brīža svešinieks jautāja:
– Vai jūs nevēlaties atriebties savam brālim un viņa sievai?
– Kas? Tu saproti ko saki!
Viņas sejas izteiksme kļuva nedaudz dīvaina. Svešinieks, ar visu pieklājību, uz ko viņš bija spējīgs, paskaidroja šādi:
