Mazā ēka no netīri pelēka akmens – četrstāvu augstumā ap pagalmu – bija praktiski neredzama. Tas ne ar ko neatšķīrās no citiem tāda paša tipa piecdesmitajos un sešdesmitajos gados celtajiem. Nejaušs garāmgājējs nekad vairs neskatītos uz viņu.
Tikai nejauši garāmgājēji te nekad nebija. Viņi vienkārši nevarēja atrasties nelielā slēgtā salā, kas atrodas piecas jūdzes no Norvēģijas rietumu krasta, kas ir daļa no Fruanas salu grupas. Tam nebija sava nosaukuma.
Trīs reizes nedēļā salai tuvojās laivas ar Veselības ministrijas emblēmu. Ja uz salas mēģināja nosēsties kāda zvejas laiva, kas bija nomaldījusies pastāvīgās miglas dēļ vai nedarbojās, to ar pieklājīgiem smaidiem un aukstiem skatieniem sagaidīja haki krāsā tērpti vīrieši. Tāpēc neviens no malas nevarēja redzēt četrus sargu torņus un trīs metrus garo elektrificēto žogu, kas apņēma dīvaino iestādi.
Lai gan kas gan varētu būt dīvains tajā, ka visādā ziņā neievērojamā psihiatriskajā slimnīcā atradās cilvēki ar izjauktu apziņu un nesabalansētu psihi? Nekas! Ja tikai katra tās iemītnieka «iepriekšējā dzīve» nesaturētu draudīgas pēdas no asiņainākajām zvērībām – slepkavībām, vardarbībai, laupīšanām, laupīšanām.
Tā bija īpaša psihiatriskā slimnīca īpaši bīstamiem noziedzniekiem, kurus, gluži dabiski, bija nepieciešams turēt īpaši apsargātā vietā. Šeit visi iespējamie riski ir samazināti līdz minimumam. Medicīnas un apkalpojošais personāls tika rūpīgi pārbaudīts, un pastāvīga video un audio novērošana nodrošināja uzticamu garantiju pret iespējamu bēgšanu un nemieriem.
Tomēr vairāku gadu desmitu klīnikas pastāvēšanas laikā nevienam nav izdevies šādi aizbēgt. Lai gan vēl tika fiksēti divi trīs neveikli mēģinājumi. Bet nemieri nekad nenotika. Un, protams, galvenais nopelns šajā ziņā bija izmantotajām ārstēšanas formām un metodēm. Protams, bija elektrošoks un ekstrēmas termiskās procedūras, taču tās tika izmantotas tikai izņēmuma gadījumos, nekādā gadījumā ne biežāk kā jebkurā parastā psihiatriskajā slimnīcā. Galvenais ārstēšanas virziens bija medikamenti, un iestādes galvenās rūpes nebija par pacientu sirdsmieru, bet gan viņu nomierināšanu. Tāpēc šeit tika plaši lietotas narkotikas, kuru ietekme uz cilvēka prātu vēl nebija pilnībā izprasta, un sekas ne vienmēr bija paredzamas. Un par devām…
Ar pirmo medikamentu devu iestājās apātija, lēnums un inerce. Skatiens kļuva duļķains un izklaidīgs, gaita kļuva lēna un neveikla, kustības atslāba un slikti koordinētas. Šīs parādības pilnībā sakrita ar to cilvēku novērojumiem, kuri ilgstoši lieto antipsihotiskos medikamentus, un klīnikā tie tika uztverti kā kaut kas pilnīgi dabisks.
Neviens pacients vēl nav pametis klīniku izārstēts.
2C telpas bīdāmās durvis lēnām atvērās, un pacients stāvēja pie ieejas un gaidīja, kad tuvosies kārtībnieki. Vēl viena rutīnas procedūra: kārtībnieks viņu nogādās medikamentu savākšanas punktā. Lai pārvietotos tik īsos attālumos, viņi pat neuzvilka speciālu jostu, kas attālināti darbojās kā jaudīgs elektrības izlādētājs. Trankvilizatoru un antidepresantu lietošanas mēneši pilnībā nomāca pacienta gribu. Viņam no mutes kaktiņa uz zodu tecēja siekalu strūkla, galva bija nolaista un viegli trīcēja. Vienīgais dīvainais bija īss, sīksts skatiens no viņa uzacu apakšas, kas uzreiz izdzisa. Bet kurš gan to varēja pamanīt?
Feldšeres atvērtajā kabinetā pacients no plecīga, pusmūža vīrieša baltā medicīniskā mētelī no rokām saņēma trīs tabletes. Viņš norija zāles un tad atvēra muti, lai parādītu, ka nav tās paslēpis zem mēles vai aiz vaiga. Tobrīd feldšeris, stāvot ar muguru pret novērošanas kameru un aizsedzot pacienta ķermeni apsargam, kurš atradās nelielā gaitenī uz krēsla iepretim lazaretes atvērtajām durvīm, iebāza zem čipkarti. viņa krekls un tik tikko čukstēja:
