1. nodaļa. Meitene uz tilta
Šajā mākoņainajā, pelēkajā dienā mazās provinces pilsētiņas krastmalā garāmgājēju praktiski nebija. Caurspīdīgs ledains vējš pūta no ziemeļu puses, pūšot netālu no ceļa stāvošo vientuļo telšu brezentus. Jūras gaiss, kas plosījās uz krastu, bija pilns ar sālsūdens lāsēm, kas sajauktas ar smalka šķībo lietus sākumu.
Nežēlīgs, neredzams spēks dzenāja tintes krāsas mākoņus pa drūmajām debesīm, biedējot tuvojošos viesuļvētru. Pērkona skaņas ik pa laikam apmulsināja telpu, kam sekoja plīsušas uguns bultas, kas drīz parādījās gaisā.
Slapjais asfalts mirdzēja, vietām vētrainas ūdens straumes saputojās putās, un tas metās tieši zem kājām.
Reizēm garām pazibēja vientuļi lietussargi, kas tikai ar savu košo krāsu uzsvēra sliktā laika pelēcību.
Šajā drūmajā atmosfērā neviens nepamanīja trauslo figūru, kas stāvēja uz tilta. Viņas pelēkais mētelis saplūda ar blāvajām margām, un tikai viņas garie, spilgti sarkanie mati plīvoja vējā kā liesmu viļņi.
Dienu no dienas viņš gāja pa šo ceļu uz savu nīsto darbu, īsti nepievēršot uzmanību tam, kas notiek apkārt. Varbūt viņš būtu pagājis garām kā parasti. Bet ne šajā laikā. Kas viņu apturēja? Intuīcija, liktenis, liktenis? Vai varbūt šī matu uguntiņa uz esamības pelēcības fona?
Viņš pacēla galvu un bija apstulbis, ka uz margām stāvošā meitene atlaida rokas un sastinga.
– Dievs! Stop! Tu esi traks? – Es tikko paspēju nokliegt. Spēcīgas rokas satvēra viņas tievo vidukli un strauji parāva muguru.
–Vai tev apnicis dzīvot? Kas varēja notikt, ka tu to izdarīji?
Viņš paskatījās uz meitenes šņukstošo seju. Viņas seja bija slapja vai nu no asarām, vai no lietusgāzes. Bet viņš redzēja viņas acis – zilas, ar zaļu nokrāsu, gluži kā jūru.
Meitene klusēja. Ko teiks cilvēks, stāvot uz mūžības sliekšņa? Ko sacīs tas, kurš ir redzējis pestīšanu aizmirstībā? Nespēja samierināties ar eksistenci, ko sabiedrība viņam uzspiež? Nevēlēšanā ik uz soļa saskatīt šīs pasaules netaisnību? Izmisīgā mēģinājumā uz visiem laikiem atrauties no cilvēkiem, kuri jūs sāpināja? Nederīguma sajūta kādam šajā grēcīgajā pasaulē? Un skaidrā izpratnē – fiasko! Es neko nevaru mainīt. Šīs ir beigas.
"Jūs visi esat atdzisuši, nāc, nāc šurp," viņš pastiepa viņai savas spēcīgās rokas. Viņš novilka mēteli un uzlika to viņai uz pleciem.
– Ejam ātri, vajag iedzert tēju, lai sasildītos. "Viņš paņēma viņas roku un pavilka sev līdzi.
Netālu bija neliela kafejnīca ar nosaukumu Jasmine. Pāris ātri paslīdēja tur un apsēdās uz gala galda.
"Sēdies, iedzer tēju un pastāsti man," puisis uzstājīgi teica.
"Es nevēlos neko teikt," viņa teica klusā, trīcošā balsī.
– Labi, ja nevēlies runāt, nerunā. Bet nedari to vēlreiz, saproti?
Viņa klusi skatījās ar savām milzīgajām acīm. Es pamanīju kaut ko netverami pazīstamu šajā apmulsuma, skumju un pārsteiguma izpausmē.
– Saprati? – viņš bargi atkārtoja. Bet neklusē, saki kaut ko. Kāds ir tavs vārds?
– Andželīna.
– Ļoti jauki, es esmu Roberts. Ak, tāpēc tu gribēji lēkt, tu esi eņģelis, tas nozīmē, ka tev ir spārni. Tas visu izskaidro.
Meitenes sejā parādījās kautrīgs smaids.
"Nu, viss būs labi," viņš pasmaidīja, atbildot.
“Tikai Dievs zina, vai tas būs labi. Ja Viņš eksistē, protams. Ja Viņš eksistē, kāpēc šajā pasaulē ir tik daudz nežēlības? Tas ir muļķības, ka bumerangi eksistē! Visi nelieši, slepkavas un necilvēki dzīvo laimīgi līdz mūža galam. Ņemiet tos pašus Otrā pasaules kara nacistus – daudzi aizbēga uz citām valstīm un dzīvoja siltumā un komfortā, līdz kļuva pelēki. Kur ir atmaksa? Jā, pat tādi briesmīgi maniaki, kuri tika ieslodzīti uz mūžu – ēd, lasa grāmatas, gandrīz raksta memuārus par saviem noziegumiem. Un tos cilvēkus, kuri gāja bojā agonijā un ciešanās, nevar atgriezt. Un, atstājot savus radiniekus mirstot no bēdām, lai dzīvotu ar to, viņi nekad nepiedzīvos nevienu nožēlu.